Vietniekvārdi un nepārprotamas teikuma norādes latviešu valodā
Kā tas darbojas
Vietniekvārdi ir vārdi, kas aizstāj lietvārdus vai lietvārdu grupas un palīdz izvairīties no atkārtojumiem. Latviešu valodā ir personas vietniekvārdi, piemēram, ‹es›, ‹tu›, ‹viņš›, ‹viņa›, ‹mēs›, ‹jūs›, ‹viņi›, ‹viņas›, kā arī demonstratīvie vietniekvārdi, piemēram, ‹šis›, ‹šī›, ‹šie›, ‹šīs› un ‹tas›, ‹tā›, ‹tie›, ‹tās›. Pareizā forma ir atkarīga no saistījuma un teikuma funkcijas. Neskaidri vietniekvārdi var radīt pārpratumus. Piemēram, ‹Anna lasa grāmatu. Tā ir interesanta.› vārds ‹tā› nepārprotami attiecas uz ‹grāmata›. Savukārt ‹Anna lasa grāmatu. Viņa ir ieinteresēta.› vārds ‹viņa› attiecas uz ‹Anna›. Arī atgriezeniskās formas, piemēram, ‹sevi›, un atgriezeniskais piederības vietniekvārds ‹savs› norāda uz subjektu.
Latviešu valodā vietniekvārdam ir jāsaskan ar vārdu, uz kuru tas attiecas, un ar tā funkciju teikumā. Personai un skaitlim ir jāsakrīt; dzimte tiek ievērota tur, kur to izsaka forma, piemēram, ‹viņš›/‹viņa› vai ‹šis›/‹šī›. Locījums ir atkarīgs no lomas teikumā vai no pārvaldījuma. Demonstratīvie vietniekvārdi, piemēram, ‹šis› un ‹tas›, palīdz padarīt saistījumu skaidru. Atgriezeniskās formas, piemēram, ‹sevi› un ‹savs›, attiecas uz subjektu.
Piemērs
Uz ko attiecas ‹tā› teikumā ‹Anna nolika grāmatu uz galda. Tā ir veca.›?
Izmēģini pats tagad
50 Uzdevumi
Uz mācību vienību →Paša skaidrojuma un pašu uzdevumu kopums no AmyMath. Profesionālā atsauce: Latviešu valoda. Tematu sadalījums var atšķirties atkarībā no federālās zemes.