Eksoplanētas un noteikšanas metodes – pamati un principi
Kā tas darbojas
Eksoplanētas ir planētas ārpus mūsu Saules sistēmas, kas riņķo ap citām zvaigznēm. Tās nosaka ar dažādām metodēm. Tranzīta metodē novērotā zvaigznes spožuma intensitāte nedaudz samazinās, kad planēta paiet tai priekšā. Radiālā ātruma metodē zvaigznes kustību nosaka pēc Doplera efekta tās spektrālajās līnijās. Astrometrija mēra nelielas zvaigznes stāvokļa izmaiņas debesīs. Tiešā attēlošana cenšas padarīt pašu planētu redzamu, parasti infrasarkanajā diapazonā un ar īpašu tehniku, jo zvaigzne ir daudz spožāka. Gravitācijas lēcas metodē fona zvaigznes gaismu pagaidu pastiprina priekšplāna sistēmas gravitācija. Katrai metodei ir priekšrocības un trūkumi, un tā ir atšķirīgi labi piemērota noteiktiem planētu tipiem un zvaigžņu sistēmām.
Daudzas eksoplanētas tiek noteiktas netieši, jo salīdzinājumā ar savām zvaigznēm tās ir ļoti vājas. Tranzīta metode, radiālā ātruma metode un astrometrija mēra planētas ietekmi uz novērojamām tās zvaigznes īpašībām. Tiešā attēlošana rāda pašu planētu, bet gravitācijas lēcas metode izmanto fona zvaigznes gaismas novirzi.
Piemērs
Ko tranzīta metode parāda, nosakot eksoplanētu?
Izmēģini pats tagad
50 Uzdevumi
Uz mācību vienību →Paša skaidrojuma un pašu uzdevumu kopums no AmyMath. Profesionālā atsauce: Astronomija. Tematu sadalījums var atšķirties atkarībā no federālās zemes.